Mans bērns ir SKOPULIS - vai man jāuztraucas?

„Tagad Tu man iedosi savu zelta gredzenu, esmu nolēmis to iedot panēsāt grāmatvedei!” pirmdienas rītā Tevi sagaida priekšnieka jaunā ideja. Neticama situācija? Varbūt, bet kāpēc mums pavisam normāli šķiet sacīt bērnam „Tev uzdāvināto mašīnīti jāiedod paspēlēties jaunākajam brālītim”? Raksta tapšanā mūs konsultēja psiholoģe Kristīne Caturova.

NEVĒLAS DALĪTIES AR ROTAĻLIETĀM – UZREIZ NENOZĪMĒ, KA SKOPS
Tam, ka bērns nevēlas dalīties savās rotaļlietās ar citiem, varbūt vairāki iemesli, un ne jau uzreiz bērns būtu dēvējams par skopuli. Varbūt bērnam vienkārši nepatīk cilvēks, ar kuru viņam liek dalīties, varbūt viņš ir greizsirdīgs uz brāli vai māsu, bet varbūt pēc rakstura aug taupīgs, tāds, kam patīk krāt. Tāpat iespējams, ka bērnam pietrūkst vecāku mīlestības, tāpēc viņš tik ļoti pieķēries vecāku dotajām mantām. Ja bērns nedalās ar citiem, viņš saņem vecāku uzmanību, kaut vai negatīvu, bet saņem - viņam pievērš uzmanību, grib pierunāt, audzina, rāj.

Psiholoģe Kristīne Caturova uzsver, ka bērnu strīdi par rotaļlietām ir normāla parādība. Dalīšanās ar mantiņām saistīta gan ar robežu noteikšanu, gan sociālo iemaņu apgūšanu. Ir pieņemami, ka rotaļlietu klāstā ir kādas mantiņas, ar kurām bērns nedalās ar citiem. Ir pašsaprotami, ka katram no mums ir lietas, ar kurām nedalāmies ar citiem. Savukārt par nevēlamu būtu saucama tendence, ja bērns rauj ārā ikkatru mantu, ko otrs paņem.

Prasme dalīties ar rotaļlietām saistīta gan ar vecumposmu, gan sociālās mijiedarbības līmeni. Bērniem līdz 6 gadu vecumam raksturīgs egocentrisms. Mazākiem bērniem raksturīgas rotaļas vienatnē, rotaļa-novērošana, vēlāk novērojama paralēlā rotaļa, kurā bērni spēlējas blakus, izmanto vienādas rotaļlietas, bet necenšas mijiedarboties. Šajā periodā varētu būt lielākā vēlme dabūt to mantu, kas ir otram. 

Tikai 4-5 gadu vecumā bērniem parasti ir raksturīgas asociatīvās rotaļas (kurās bērni dalās ar rotaļlietām un kaut kāda mērā mijiedarbojas, taču nekoordinē savas darbības vienotā sižetā vai vienam mērķim) vai kopīgās rotaļas (kuras laikā visi nodarbojas ar kopīgu lietu). 5-7 gadu vecumā pie optimāliem apstākļiem bērni var mijiedarboties viens ar otru ilgu laiku, daloties ar mantiņām, nosakot noteikumus, atrisinot konfliktus, palīdzot cits citam un mainoties lomām.

KĀ VECĀKIEM NEIZAUDZINĀT SKOPUĻUS?
Pirmkārt, vecākiem bērns jāmāca ar savu piemēru. Bieži vien bērnam tiek lielākais, labākais gabaliņš, bet varbūt, gardumu sadalot, jāsaka – to atstāsim tētim, kurš šovakar vēlu pārnāks no darba. Spēju dalīties iemāca bērna pienākumi mājās, iesaistīšana kopīgu darbiņu veikšanā. Bērnam jābūt savam rotaļlietu stūrītim, kastītei vai citai vietai, kur glabāt „savas” mantiņas.

Noteikti ir jāstāsta bērnam, kā viņa uzvedība ietekmē citus. Kopā lasot grāmatas vai skatoties multfilmas jāpamana un jāpārrunā situācijas par skopuma izpausmēm. Rotaļājoties palūdz iedot kādu rotaļlietu, mazliet ar to paspēlējies un tad atdod, tā bērns sapratīs, ka daloties nezaudē mantiņu pavisam, tikai uz mazu brīdi iedod citam.

Vecāku attieksmē pareizs būs uzstādījums "viņš var dalīties, ja grib", nevis "viņam jādalās ar citiem". Jāiemāca, ka, lai dabūtu kaut ko no cita bērna, jāprasa atļauja un jāpieņem arī atbilde „nē, nedošu”.

Ja bērni ir pārāk mazi, lai spētu vienoties, psiholoģe iesaka vecākiem palīdzēt bērnam. Mājās ir kopīgās rotaļlietas, bet jāiedala katram arī savas rotaļlietas, bez īpašnieka atļaujas citi tās ņemt nedrīkst. Vecāki palīdz izveidot kopīgo rotaļlietu lietošanas noteikumus, piemēram, katrs lieto noteiktu laiku (mazākiem bērniem laiks var būt pat dažas minūtes), tad dod otram. Ja bērni nevar vienoties par kādas rotaļlietas izmantošanu, vecākiem tā jānoņem, kamēr bērni vienojušies par lietošanas noteikumiem.