Metafora - iespēja mācīties un mainīties

“Metafora jeb analoģija ir katras ģeniālas darbības pamatā”

Roberts Dilts

        Kopš neatminamiem laikiem stāsti un atgadījumi ir bijis veids kā nodot tālāk kultūras vērtības, ētiku un morāli. Cilvēki zināja, ka morālā audzināšana nedod tādu efektu, kā tad, ja tās mērķis tiek ietērpts interesanti izstāstītā, intriģējošā stāstā, kas līdz ar to tiek viegli un atvērti uztverts. Lai arī šie vecie stāsti ir saturā ļoti atšķirīgi, starp tiem ir velkamas daudzas paralēles un tiem visiem ir viena fundamentāla īpašība – cilvēks tajos vienmēr ir varējis atrast sev svarīgus padomus vai pamācības. Tie māca ar savas vienkāršības un gudrības palīdzību. Varonis tajos satopas ar kādu problēmu un kādā noteiktā veidā to pārvar vai arī cieš neveiksmi. Veids, kādā šis varonis risina savu problēmu, analogā situācijā var būt iespējamais risinājums arī citiem cilvēkiem, īpaši, ja notiek identificēšanās ar šo varoni. Un šādu piemēru avoti var būt ļoti dažādi – poēmas, noveles, dzejoļi, brīnumpasakas, fabulas, dziesmas, anekdotes, kinofilmas un, protams, arī tautasdziesmas, jo, kad kādā no minētajiem avotiem klausītājs (vai lasītājs) saskata padomu, atpazīst sevi, atrod  jaunu vai plašāku redzējumu savu problēmu risinājumam, tas kļūst par metaforu.

Šāda veida stāsta saturam var nebūt nekāda sakara ar to, kas notiek cilvēka reālajā dzīvē. Tomēr, tas spēj pilnā mērā atspoguļot to stāvokli, kas atbilst cilvēka iekšējām problēmām. Stāsts, kas atrod cilvēkā atbalsi, vienmēr ietekmē tā pasaules redzējumu, to mainot tā, it kā mēs skatītos caur dažādu krāsu stikliņiem. Tas ļauj uz vienu un to pašu lietu, bieži ļoti sāpīgu problēmu, paskatīties no dažādiem redzes punktiem.

 “Kā viss maģiskais un brīnumainais, stāsti var izmainīt un satricināt jau iesakņojušos redzes viedokli, ierasto pasaules karti, izgrūst mūs no ierobežotās stereotipu telpas, pievest pie jaunas sapratnes un atklājumiem”, raksta Niks Ouens.

Stāstot tiek dota jauna informācija, izsauktas jaunas jūtas un notiek virzīšanās uz jaunu pieredzi. Cilvēks saprot, ka viņam nav jāpaliek par savu ierobežojošo domu un uzskatu gūstekni. Un jaunās iespējas, kas nāk caur stāstu, var tikt pieņemtas vai noraidītas gan apzināti, gan neapzināti. Manuprāt, pati lielākā metaforisko stāstu bagātība ir to ietekme un darbs cilvēka bezapziņas līmenī. Šī savā būtībā it kā tik vienkāršā metode patiesībā ir apveltīta ar milzīgu spēku.

Terapeitiskas metaforas, pasakas un stāsti kļūst aizvien modernāka un apzinātāka tēma psihoterapijā. Metaforas, kā pasakas, anekdotes, stāsti, atgadījumi, analoģijas, salīdzinājumi, paskaidrojumi, apzināti vai neapzināti no terapeita puses terapijā tiek izmantotas nepārtraukti un parasti tas ir ar mērķi, lai palīdzētu klientam sasniegt vēlamās izmaiņas. Terapeiti sen ir ievērojuši, ka parasts metaforisks apgalvojums “bumba ir jūsu rokās”, “trāpīt desmitniekā”, strādā daudz efektīvāk nekā gara lekcija par nepieciešamību uzņemties uz sevi atbildību. Psihologi, ārsti, skolotāji, radoši vecāki, lai ietekmētu, nepārtraukti izmanto tāda veida paskaidrojumus vai piemērus, kas ir netieši, pastarpināti, zinot vai arī intuitīvi jūtot, ka tādā veidā ir iespējams apiet pretestību, un panākt izmaiņas. Metaforas stils var būt brīnumains, aizraujošs un hipnotisks. Tās var it kā apgaismot cilvēku, atverot tam jaunas iespējas, citiem vārdiem sakot, radoša pieeja metaforu izmantošanā var padarīt tās par dārgu rotu.

Metaforai kā metodei ir dziļas saknes, lai gan kā psihoterapeitisku metodi to var postulēt ne tik sen, galvenokārt pamatojoties uz psihoterapeita Miltona Eriksona darbiem.

 Metafora var sastāvēt no dažiem vārdiem, izteikumiem vai arī būt vesels stāsts. Tulkojot no sengrieķu valodas metafora ir pārnese vai pārklāšanās. NLP vārdnīca sniedz sekojošu traktējumu: “Metafora ir netiešs ziņojums stāsta vai tēlainas izteiksmes veidā, izmantojot salīdzināšanu.” Niks Ouens par metaforu saka sekojošo: “Metafora nav vienkārši poētisks vai retorisks paņēmiens, tas ir spēcīgs līdzeklis cilvēka pieredzes un viņa uztveres sistēmas maiņā.

Austrumu gudrie deva priekšroku metaforiskai apmācībai, jo saprata, ka skolēni uztver apmācības procesu kā pakļaušanos loģikas un saprāta likumiem, bet tieši šis apstāklis var traucēt veiksmīgai apmācībai. Metaforiska apmācība liek skolniekam meklēt daudz dziļākas zināšanas, liek iziet tam aiz ierastās duālistiskās domāšanas (labs vai slikts) robežām. Šāda veida apmācība pamatojās uz atziņu, ka ir “nepieciešams iziet aiz saprāta robežām un tad nāk apgaismība, kas ir mūsos pašos.”

Metaforas vienlaicīgi strādā gan ar apziņu, gan bezapziņu. Laikā, kad apziņa saņem  ziņojumu jēdzienu, ideju, stāstu veidā, bezapziņa dara savu darbu – atmin zemtekstus un slēpto jēgu. Apziņa ieklausās burtiskajā stāsta jēgā, bet bezapziņā tajā pašā laika rodas nepieciešamās asociācijas un jēgas meklēšana, kas galu galā atkal nonāk apziņā. Tātad patiesībā metaforas apstrāde notiek it kā divos līmeņos, gan apziņas, gan bezapziņas. Arī vārds “bezapziņa” pats par sevi ir metafora, ko mēs izmantojam sarunā, un neviens nešaubās par tādas esamību.

Kā jau noskaidrojām, metaforas (stāsti, mīti, pasakas) iedarbojas gan apziņas, gan bezapziņas līmenī, sūtot savus “ziņojumus” gan tieši, gan pastarpināti, bieži pašam adresātam to pat neapzinoties. Stāsti ir saistīti ar bezapziņu, jo tie mūs satrauc, aizkustina un izaicina mūsu pierasto priekšstatu par sevi un savu identitāti, ieprogrammēto uzvedību vai ierasto pasaules karti. Tie var satricināt, mainīt, bet tie var arī nostiprināt esošo. Tādi stāsti ir tik nozīmes bagāti un līdz ar to vērtīgi, ka darbojās pāri laikam un telpai. Piemēram, Bībeles stāsti un pasakas joprojām atspoguļo mūsdienu vērtības un uzvedības paraugus. “Stāsti apvieno pagātni un tagadni un tās abas virza uz nākotni, “ raksta metaforu meistars Niks Ouens: Tie ir ļoti bagāti ar jēgu un nozīmi, un daudzi atklāj pat vairākas nozīmes reizē, tomēr tikai katrs cilvēks pats var izlemt, ko viņam tas nozīmē, un kur un kā viņš to var izmantot.

Labākās no metaforām vienmēr ir daudzslāņainas un pieļauj ļoti bagātīgu interpretāciju. Dažiem stāstiem var būt pat pretrunīga nozīme. Atkarībā no personīgās pieredzes un interesēm katrs vienu un to pašu vēstījumu var uztvert citādi, ieliekot tajā atšķirīgu jēgu. Jebkura metafora atzīst bezapziņas spējas, ļaujot tai pašai izdarīt savus slēdzienus. Metafora ir līdzīga mīklai, - bezapziņa cenšas to atminēt tik ilgi, kamēr atrod sev vajadzīgo atminējumu. Bezapziņa pat “mīl” meklēt jēgu, kas apslēpta metaforiskajos stāstos. Metaforiskie stāsti nav viennozīmīgi, un tie dod iespēju izvēlēties katram sev nepieciešamo nozīmi, tāpēc nav pieņemts skaidrot metaforu jēgu.

Stāsta klausīšanās ļauj atbrīvoties, mazina aizsardzības un pretestību, un nereti mēs nonākam zināmā transa stāvoklī. Mēs taču visi pazīstam šo pieredzi, kad esam aizrauti ar labu kino vai grāmatu, vai vecmāmiņas pasaku un burtiski aizmirstam par savām vajadzībām, ārējiem stimuliem, pat ķermeņa neērto pozu. Secinām, ka metafora pati par sevi var būt hipnotiska jeb transu izraisoša. M. Eriksons bieži izmantoja pastarpinātu iedarbību uz bezapziņu, tajā skaitā arī ar saviem stāstiem. Metafora ir neformālās vai mazās hipnozes tips.

 

Metaforu veidi

Par metaforu var nosaukt jebkuru valodas izpausmi – vārdu, vārdu salikumu, teikumu, anekdoti, tekstu, sakāmvārdu, pasaku, veselu romānu, ja vien tie sevī ietver pārnestu nozīmi.

Vienkāršas metaforas ir parasti salīdzinājumi, piem.- balts kā jēriņš, - velk vezumu kā zirgs. Vienkārša laba metafora var izskaidrot nesaprotamo sasaistot to ar to, ko cilvēks jau saprot.

Sarežģīta metafora ir stāsts, kas satur daudzas nozīmes, jēgas līmeņus.

Labi izstāstīta metafora novērš saprātu un aktivizē bezapziņu jēgas un resursu meklējumos. Tas, kas padara terapeitisku jebkuru metaforu ir trīspusējās saites izveidošanās starp metaforu, terapeitu un cilvēka “iekšējo bērnu”, kas ļauj šim bērnam sevi izdzīvot ar metaforas palīdzību.

 

Pasakas

Pasakas ir metaforas. Jau pats “Reiz, sen senos laikos...”, liek klausītājam vai lasītājam koncentrēties uz savu iekšējo laiku. Informācija, kas tajās nāk nav derīga reālajai pasaulei, tā ir informācija par procesiem cilvēka iekšējā pasaulē.

Klasiskajām pasakām ja tās aplūko no terapeitiskās iedarbības redzes punkta, ir rinda kopīgu īpašību:

1)       tās metaforiskā formā apzīmē galvenā varoņa konfliktu;

2)       iemieso bezapziņas procesus draugu un palīgu tēlos (resursi), un šķēršļu un ienaidnieku tēlos (bailes un varoņa neticība);

3)       tēlainā formā rada analogas apmācošas situācijas, kur varonis uzvar;

4)       piedāvā metaforisku krīzi, kad varonis pārvar visus šķēršļus;

5)       dod varonim iespēju apzināt sevi jaunā kvalitātē pēc uzvarām;

6)       beidzās ar uzvaru, kur visi attiecīgi apsveic varoni.

Svarīga pasakas iezīme ir tā, ka tās gaitā notiek transformācija, tas ir, mazais un vājais beigās kļūst liels un stiprs.

 

Nepabeigtais stāsts

Tas ir tāds metaforas pielietojuma variants, kad atbildība par metaforas, ko konstruējis terapeits, iznākumu tiek pārlikta uz klientu pašu. Ņemot vērā klienta problēmas raksturu un klienta temperamentu, klientam palūdz pabeigt metaforisko pasaku, ko sācis terapeits. Tāds veids ir īpaši efektīvs bērnu psihoterapijā, jo bērni parasti bez grūtībām spēj ģenerēt kreatīvus risinājumus.

  Tātad, lai aktivizētu bezapziņas meklējumus, var izmantot nepabeigta stāsta metodi. Mūsu smadzenēm ir tendence atcerēties nepabeigtus notikumus ( kad ziņojums tiek pārrauts kritiskā momentā) labāk nekā pabeigtus stāstus. Tas ir pazīstams jau kā Šeherezades pasaku efekts, arī mūsdienu seriāli.

 

Anekdotes

Tas ir it kā ļoti vienkāršs tomēr efektīvs metaforas veids, jo arī anekdote, pastāstīta īstajā vietā un laikā, var ietekmēt un izraisīt terapeitiskas izmaiņas, bieži pašam to neapzinoties. Bez tam, kā tās priekšrocība ir jāuzsver tās humoristiskā noskaņa, kas ir teicams līdzeklis, lai mazinātu pretestību. Trāpīga anekdote prasīs daudz mazāk laika tās pielietošanai, taču efektivitātes ziņā citus metaforu veidus var pat pārspēt.

 

Metaforu kā iedarbīgu līdzekli izmanto daudzi psihoterapijas virzieni.- Eriksona hipnoze, NLP, geštaltterapija, eksistenciāli humānistiskais virziens. Stāsti var tikt izmantoti, lai apliecinātu, izmainītu vai iekustinātu kāda cilvēka pozīciju, ideju, ticību, redzējumu, paradumu, ieradumu, pat mērķi.


Kāds klausītājs gudrajam reiz jautāja: “ Tu mums stāsti tik daudz stāstus, bet nekad nepasaki, ko tie nozīmē...” Gudrais atbildēja:” Bet kad tu dodies uz tirgu, lai nopirktu apelsīnus, vai tu prasi pārdevējam, lai viņš tos pagaršo tavā vietā, atstājot tev tikai miziņas?”

 

Tālāk es piedāvāju jums „nogaršot apelsīnus”!

     “Saka uz zemes nav nekā jauna, patiesībā uz zemes nav nekā veca. Noveco tikai mūsu skatiens pierodot pie lietām.” /M. Eriksons/

*****

                Kāds slimnieks aizgāja pie kāda gudrā un teica: ”Es nezinu, ko man darīt. Es jūtu it kā viens suns būtu saķēris mani aiz vienas kājas un velk uz vienu pusi, bet cits suns - aiz otras kājas un velk uz otru pusi. O, Gudrais, ko man darīt?” Gudrais paskatījās uz viņu un atbildēja: “Pabaro tos suņus, ja negribi, lai viņi tevi sarauj gabalos.”

*****

Viss ir tavās rokās

Ļoti sen kādā pilsētā dzīvoja slavens gudrais. Slava par viņa gudrību bija aizgājusi tālu aiz viņa dzimtās pilsētas robežām, un cilvēki no lielas tālienes nāca pie viņa pēc padoma.

Taču pilsētā bija kāds cilvēks, kuram ļoti skauda viņa slava. Kādu dienu viņš pļavā noķēra taureni, viņš to turēja aizvērtā plaukstā un domāja: “Iešu es pie tā gudrā un pajautāšu viņam: saki man, o, visgudrākais, kāds taurenis ir manās rokās. – dzīvs vai miris? Ja viņš pateiks miris, es atvēršu plaukstu un taurenis aizlidos, ja viņš pateiks dzīvs, es saspiedīšu plaukstu un taurenis nomirs. Tad arī visi sapratīs, kurš no mums ir gudrāks.”

Tā arī viss notika. Skauģis atnāca pie gudrā un jautāja: “Saki, o, visgudrākais, kāds taurenis man ir rokās – dzīvs vai miris?”

Tad gudrais, kurš patiesi bija gudrs cilvēks, teica: “Viss ir tavās rokās.”

*****

Divi mūki.

Divi mūki jau bija nogājuši daudzas jūdzes, apejot cilvēku apdzīvotas vietas un sekojot mūku noteikumiem, kas viņiem aizliedza runāt ar cilvēkiem un pieskarties sievietei. Tādēļ viņi izvēlējās nomaļus ceļus un naktis pavadīja zem klajas debess.

Bija lietus sezona. Viņiem nācās šķērsot upi, un izrādījās, ka tā ir pārplūdusi. Mūki nolēma atrast pārvedēju, kas viņus savā laivā nogādātu upes otrā krastā. Taču apstaigājot apkārtni, viņi laivinieku nekur nevarēja atrast. Taču tur bija sieviete. Viņa bija lieliski ģērbusies un slēpās zem lietussarga.

Sieviete vērsās pie mūkiem ar lūgumu palīdzēt viņai tikt pāri upei, jo viņai otrā krastā esot neatliekamas darīšanas, bet upe šinī vietā neesot dziļa kaut arī ir strauja un auksta.

Jaunākais mūks ignorēja šo viņas lūgumu un turpināja skatīties prom. Vecākais neko neteica, uzsēdināja sievieti sev uz pleciem un pārnesa pāri straumei. Pretējā krastā viņš to akurāti nolika zemē, tā, ka viņa pat kājas nesamērcēja. Nākošās stundas laikā, kamēr mūki šķērsoja mitro, biezo mežu, jaunākais mūks rāja vecāko, izsakot savu nicinājumu viņa rīcībai un apvainojot to zvēresta noteikumu pārkāpšanā. Kā viņš uzdrīkstējies? Par ko viņš domājis? Kas devis viņam tiesības tā uzvesties?

Drīz viņi izgājuši atklātā vietā un vecais mūks apstājās un uzmanīgi paskatījās jaunākā acīs. Iestājās klusums.

Beidzot viņa acis iemirdzējās maigā gaismā un viņš klusu pateica: “Mans brāli, es atstāju to sievieti tanī krastā jau stundu atpakaļ. Bet tu joprojām turpini viņu nest.”

*****

 

Akmeņkalis

Akmeņkalis daudz un smagi strādāja. Viņa rokas bija sastrādātas un klātas čūlām. Viņa mugura vienmēr bija saliekta, bet seja bija drūma un izstiepusies.

Viņš bija nelaimīgs. Un vienreiz viņš teica:

-         Tā nav dzīve. Kāpēc mans liktenis ir mani padarījis par to, kas es esmu? Kāpēc es nevaru būt bagātnieks? Ja vien es būtu bagātāks, es būtu laimīgs.

Viņam parādījās eņģelis un teica:

-         Kam ar tevi vajadzētu notikt, lai tu sajustu, ka esi bagāts un laimīgs?

-         Nu, tas ir vienkārši. Ja es būtu bagāts es dzīvotu pilsētā, brīnišķīgā dzīvoklī. Istabā būtu gulta ar baldahīnu, klāta ar zīda palagiem, vēsiem un melniem, un es gulētu caurām dienām. Tad gan es būtu laimīgs.

-         Tu esi bagāts, - teica eņģelis un pamāja ar roku.

Un viņš kļuva bagāts. Viņš dzīvoja pilsētā, brīnišķīgā dzīvoklī, pašā augstākajā stāvā. Viņš gulēja gultā klātā ar vēsiem zīda palagiem un bija laimīgs.

Tas turpinājās tik ilgi, kamēr agri no rīta viņu iztraucēja troksnis no ielas. Paskatījies pa logu viņš ieraudzīja zelta karieti. Tajā bija iejūgti skaiti zirgi, bet aiz tās soļoja zaldāti. Tas bija karalis. Un visi cilvēki to sveica un klanījās viņa priekšā.

Un bagātnieks pēkšņi aptvēra, ka nav laimīgs.

-         Es esmu tik nelaimīgs. Karalis ir daudz varenāks nekā es. Ja vien es varētu kļūt par karali, es pilnībā būtu laimīgs.

Un atkal parādījās eņģelis un teica:

-         Kopš šī brīža tu esi karalis.

Un viņš kļuva par karali. Un bija laimīgs. Viņš juta savu varu un ietekmi. Un viņam patika, kā cilvēki izsaka savu godbijību, un kalpo viņam, un tas, ka viņš varēja izlemt vai kādam ir jādzīvo vai jāmirst.

Un tad kādu dienu viņš paskatījās uz sauli. Un atklāja, ka saule var darīt tādas lietas, kas viņam pat sapņos nav rādījušās. Viņš redzēja, kā saule pārvērš laukus no zaļiem dzeltenos, no dzelteniem brūnos. Kā tā izkaltē visvarenākās upes, kā tā atņem dzīvību pašiem dzīvības avotiem.

Un viņš saprata, ka ir nelaimīgs.

-         Es esmu tik nelaimīgs. Saule ir varenāka par mani. Ja es varētu būt saule, es būtu tik laimīgs.

Un atkal pie viņa ieradās eņģelis un teica:

-         Tu esi saule.

Un viņš kļuva par sauli. Un bija laimīgs. Viņš juta savu spēku un varenību. Un viņam patika, ka viņš spēja pārvērst ziedošus zaļus laukus par brūniem un izkaltēt upes un mainīt pasauli. Un viņš patiešām bija laimīgs.

Un  viņš valdīja pār pasauli, priecājoties par savu spēku.

Tas ilga tik ilgi, kamēr viņš pamanīja mākoni, lielu melnu draudīgu mākoni. Un viņš ieraudzīja, kāds spēks piemīt mākonim, kurš pārvērta izkaltušu zemi par ziedošu lauku, piepildīja upes ar spēku un atgrieza pasaulei dzīvību.

Un viņš krita depresijā.

-    Es esmu tik nelaimīgs. Tas mākonis ir daudz varenāks par mani. Ja tikai es varētu kļūt par mākoni, tad gan es būtu laimīgs uz visiem laikiem.

Un parādījās viņam eņģelis un teica:

-         Tu esi mākonis.

Un kļuva viņš mākonis un bija bezgalīgi laimīgs. Viņš baudīja savu spēku un varenību. Viņam patika šī varenība un spēks. Un viņam patika, ka var labot saules darbu un atgriezt dzīvību tur, kur likās nav palicis nekā dzīva. Un pirmo laiku viņš patiešām bija laimīgs

Līdz vienreiz tieši savā priekšā ieraudzīja klinti. Un viņš ieraudzīja, kā tā melna, spēcīga un nelokāma nemainīgi stāv savā vietā. Un viņš ievēroja, ka nav svarīgi, cik ilgi un stipri uz tās līst lietus, nekas nespēja mainīt vai sagraut klinti. Klints bija stipra un nekustīga.

Un viņš atkal izjuta nelaimes rūgtumu. Un teica:

-          Es esmu tik nelaimīgs. Ja vien es varētu kļūt klints, es atkal kļūtu laimīgs.

Un atkal ieradās eņģelis un teica:

-         Tu esi klints.

Un viņš kļuva par klinti un priecājās par savu spēku un varenību, un bija laimīgs. Viņš priecājās par savu neuzvaramību un visvarenību..

Viņam patika sajust, ka viņš var stāties pretī visam, lai ko viņam daba arī nesagatavotu. Viņš smējās par sauli un kaitināja draudīgo mākoni.

Un tas ilga tik ilgi, kamēr kādu dienu atnāca akmeņkalis.

*****

Pikaso

Pikaso darbi jau bija pazīstami. Viņš brauca pirmās klases vilcienā uz Parīzi. Viņa ceļabiedrs bija pazīstams amerikāņu kolekcionārs, un tas Pikaso atpazina.

-               Jūs gadījumā neesat Pablo Pikaso?

-               Jā, - atbildēja Pikaso.

-               Paklausieties, kāpēc jūs nezīmējiet cilvēkus tā, kā tie izskatās patiesībā? – pajautāja kolekcionārs.

-               Kā lūdzu?

-               Kāpēc jūs nezīmējiet cilvēkus tā, kā tie izskatās īstenībā? Es ar to domāju, ka, ja jūs uzzīmētu mani, tas būtu nereāli. Jūs uzzīmētu aci pieres vidū, degunu tur, kur jābūt ausij. Tas ir nejēdzīgi, tas ir nepareizi. Tā nav māksla.

-               Es vēl aizvien nesaprotu, - teica Pikaso.

-               Nu labi, gudriniek. Es tev parādīšu, ko es ar to domāju.

Amerikānis, dabūja no žaketes kabatas savu maku un no tā izvilka fotogrāfiju.

-          Skaties, - teica amerikānis – tā ir mana sieva, lūk kā viņa izskatās.

-          O, es sapratu, - teica Pikaso ar absolūti nopietnu sejas izteiksmi. – Jūsu sieva ir ļoti tieviņa un apmēram 10 centimetru augumā.

*****

Stratēģija ģēnijam

Tomass Edisons iztērēja milzum daudz laika, lai radītu pirmo spuldzīti. Pēc nostāstiem viņš veica 2000 eksperimentus, pirms to radīja.

   Preses konferencē, kas bija sarīkota par godu šim pasākumam, kāds visai uzstājīgs žurnālists jautāja:

-          Sakiet, mister Edison, kā tas ir ciest neveiksmi 2000 reizes, mēģinot radīt vienu lampiņu?

-          Jaunais cilvēk, atbildēja Edisons, - es nebūt nekļūdījos 2000 reizes, radot šo lampiņu. Es atklāju 1999 veidus, kā to neradīt.

*****

Arbūzs

    Kāds ceļotājs bija ļoti noguris un izsalcis. Saule jau rietēja un viņš domāja, kur lai atrod nakts mītni un ēdienu. Piejājis pie kādas kalnu ieplakas, viņš saskatīja no tās paceļamies dūmus.

   Viņš sāka jāt lejup. Viņš jau iztēlojās, kā dabūs labas vakariņas un atradīs šeit sev labu kompāniju.

    Kad viņš piejāja pie ciemata, tas izrādījās gandrīz tukšs un izmiris. Tikai viena ieliņa, taču pašā tās galā bija jaušama kaut kāda aktivitāte.

   Kad viņš piejāja tuvāk, viņš ieraudzīja, ka visi iedzīvotāji bija sapulcējušie pie lauka un nervozi savā starpā sačukstējās.

-          Glābiet mūs, kungs! Glābiet mūs no briesmoņa!

Ceļotājs paskatījās uz lauku, bet tur bija tikai liels arbūzs.

-          Lūdzu, palīdziet mums, tas grib mums uzbrukt.

-          Tas nav briesmonis. Tas ir arbūzs. Tas vienkārši ir ļoti liels auglis.

-          Tas ir briesmonis un viņš grib mums uzbrukt. Palīdziet mums.

-          Tas ir arbūzs.

-          Tas ir briesmonis.

-          Tas ir ar...

Bet pirms viņš to paspēja pateikt, saniknotie iedzīvotāji norāva viņu no zirga, izvārtīja dubļos un tad, piesējuši pie zirga, padzina no ciemata.

    Pēc stundas pa šī paša ceļotāja pēdām jāja cits ceļotājs. Saule jau bija gandrīz norietējusi un viņš bija vēl vairāk izsalcis un noguris nekā iepriekšējais ceļotājs. Viņš nojāja lejup ielejā un atklāja, ka gandrīz visas mājas ir tukšas. Taču pie lauka stāvēja satraukti, klaigājoši cilvēki.

-          Kas noticis? – viņš pajautāja.

-          Skaties. Tur ir šausmīgs briesmonis un taisās mums uzbrukt.

-          Tad lūk kas, - teica ceļotājs, - Tas ir liels un patiesi ļoti ļauns. Ļaujiet es jums palīdzēšu.

  Viņš piejāja pie arbūza un saskaldīja to gabalu gabalos. Iedzīvotāji sajūsmā viņu apsveica un viņš ar triumfu iejāja ciematā. Un viņam piedāvāja palikt ciematā tik ilgi, cik viņš vēlās. Viņi atvēlēja viņam labāko viesnīcas istabu, apmaksāja visus tēriņus, atnesa labākos ēdienus un vīnu. Bet viņš klausījās to stāstus par viņu kultūru, vēsturi un leģendām, un mācījās no viņiem.

   Kad viņš tādā veidā rīkojās, viņš iemantoja šo cilvēku cieņu un uzticību. Tad viņš sāka tiem stāstīt par savu kultūru, vēsturi, tradīcijām. Ļoti uzmanīgi viņš šiem cilvēkiem sāka izskaidrot atšķirību starp briesmoni un arbūzu.

Pēc kāda laika cilvēki sāka audzēt un kultivēt arbūzus savos laukos. Un kāds iedzīvotājs teica:

-          Paldies jums, kungs. Jūs mums iemācījāt daudzas lietas. Un jūs parādījāt mums, kā var pakļaut sev arbūzus un likt tiem strādāt mūsu labā.

Uz to ceļotājs atbildēja:

-          Jums aug brīnišķīgi arbūzi. Bet vienmēr atcerieties, ka pat arbūzs dažreiz var būt briesmonis.

*****

Cālēns un ērglis

    Dzīvoja reiz fermeris, kurš audzēja vistas. Vēl viņam patika rāpties klintīs. Vienreiz uzrāpies klintī, viņš atrada ērgļa ligzdu un tajā bija trīs lielas olas. Viņš zināja, ka rīkojas nepareizi, taču viņam bija tik liels kārdinājums vienu paņemt, ka viņš nenoturējās un iebāza vienu no olām mugursomā. Atgriezies fermā, viņš olu ielika vistas ligzdā. Vista perētāja visu nakti sēdēja uz milzīgās olas, kurai līdzīgu neviens nekad nebija redzējis. Gailis ar to ļoti lepojās. Pēc kāda laika ola saplaisāja un mazulis ieraudzīja dienas gaismu. Pagriezies pret vistu viņš iesaucās:

-          Mamma!

   Viņš auga kopā ar saviem brāļiem un māsām. Viņš iemācījās visu, ko vajadzēja prast cālim – kladzināt un knābāt graudus, rakņāties mēslos, lai atrastu tārpus vai kaut ko ēdamu, skaļi sist ar spārniem, palidot dažus metrus un tad krist zemē. Viņš svēti ticēja visam, kam bija jātic cālēnam.

   Kādu dienu jau savas dzīves norietā ērglis, kurš domāja, ka ir cālis, pacēla augšup savas acis uz debesīm. Augstu, augstu plati iepletis savus spārnus, lidinājās ērglis.

-          Kas tas ir? – jautāja vecais ērglis savai fermas kaimiņienei: Viņš ir brīnišķīgs! Cik daudz spēka un elegances! Cik daudz poēzijas katrā spārnu vēzienā, katrā kustībā!

-          Tas ir ērglis, - atbildēja vista, - putnu karalis. Tas ir debesu putns. Bet mēs, mēs esam vienkārši vistas, mēs esam zemes putni.

Tā nu sanāca, ka ērglis dzīvoja un nomira kā vista, jo vienmēr bija domājis, ka ir vista.

*****

Tas vai nu ir vai tā nav

  Notika burvju mākslinieka uzstāšanās. Pūlis bija sajūsmā, arī karalis. Kad uzstāšanās bija beigusies, karalis teica:

-          Kas par spējām piemīt šim cilvēkam! Šīs spējas ir Dieva dotas.

Bet gudrais karaļa padomnieks teica karalim:

-          Mans kungs, par ģēniju kļūst, bet ne piedzimst. Maģiskās prasmes – ir disciplīnas un prakses rezultāts. Šo talantu apgūst ilgā laikā, sevi ierobežojot un smagi strādājot.

Karalim ļoti nepatika dzirdētais. Padomnieka vārdi draudēja izjaukt viņa labpatiku par maģisko mākslu.

-          Ierobežotā un skaudīgā cūka! Kā tu uzdrošinājies kritizēt īstu ģēniju? Es teicu, cilvēkam vai nu ir talants vai nav. Tu protams esi pēdējo sarakstā.

Karalis pagriezās pret savu apsardzi un teica:

-          Ieslogiet šo cilvēku visdziļākajā pazemes cietumā. Un,- viņš piebilda pagriezies pret padomnieku, - lai tev nebūtu vientuļi, tu vari paņemt divus draugus, lai viņi tev sastāda kompāniju. Iesēdiniet pie viņa divus sivēnus!

Visu pirmo sava ieslodzījuma dienu padomnieks ar soļiem mērīja savu kameru, katrā rokā turot pa sivēnam. Un tā viņš turpināja darīt katru dienu. Pagāja dienas, nedēļas un mēneši, sivēni izauga par divām treknām cūkām. Ar katru praktizēšanas dienu padomnieks vairoja savu spēku un enerģiju.

    Vienu dienu karalis atcerējās par padomnieku, un viņš sagribēja paskatīties, par ko tas ir kļuvis, vai cietums viņu ir salauzis. Viņš izsauca padomnieku pie sevis.

     Kad gūsteknis ienāca, karalis ieraudzīja spēkavīru, kurš katrā rokā nesa milzīgu cūku. Un karalis izdvesa:

-          Kas par spējām piemīt šim cilvēkam! Dievs ir viņam devis talantu!

Uz to padomnieks atbildēja:

-          Mans kungs, par ģēnijiem kļūst, bet ne piedzimst. Manas spējas - tas ir disciplīnas un prakses rezultāts. Šis talants attīstījās pateicoties ilgstošām nodarbībām un smagam darbam.

*****

Pats mazākais dievs

    Bija pagājis pavisam neilgs laiks, kopš dievi bija radījuši cilvēci un sāka saprast savu kļūdu. Viņu radītais cilvēks bija tik adaptēts, prasmīgs, zinātkārs, ka tas brīdis, kad viņš metīs izaicinājumu dieviem, bija tikai laika jautājums.

  Lai apliecinātu savu pārākumu, dievi sasauca milzīgu konferenci, kurā taisījās apspriest radušos problēmu. Tika daudz spriests un detalizēts.

   Visi dievi bija vienisprātis par vienu lietu. Starpība starp viņiem un mirstīgajiem bija tikai resursu un iespēju kvalitātē, kas abiem piemita. Cilvēkiem piemita savs ”es” un tie skatījās uz ārējo, materiālo pasauli. Bet dieviem piemita gars, dvēsele un sapratne par to, kā ir iekārtota iekšējā pasaule.

  Briesmas slēpās tanī, ka agri vai vēlu cilvēki sev sagribēs to pašu. Dievi nolēma noslēpt savus dārgos resursus. Radās jautājums – kur?

   Daži ieteica tos noslēpt visaugstākā kalna virsotnē. Taču visi saprata, ka agri vai vēlu cilvēki uzrāpsies visaugstākajos kalnos.

     Un visdziļākās okeāna dzīles tiks atklātas.

     Un visnepieejamākie džungļi var izdot viņu noslēpumu.

     Un, ka mehāniskie putni iekaros debesis un kosmosu.

     Un mēness un planētas kļūs par tūristu pastaigas vietu.

  Un pat visgudrākais un radošākais dievs apklusa, jo visu varēja atklāt un izpētīt.

   Beidzot pats mazākais no dieviem, kurš līdz šim brīdim bija klusējis, atvēra muti:

-          Kāpēc gan mums tos neievietot katra cilvēka iekšienē? Viņi neparko neiedomāsies tos tur meklēt.

*****

Īstenās zināšanas

   Kādu dienu skolas skolotājs atnāca pie ļoti cienījamas skolotājas un apvainoja viņu, ka viņas metode ir absolūti neloģiska, ka tā ir kaut kāda neprātīga muldēšana, u.tml. Skolotāja izņēma no savas somas dārgakmeni. Viņa norādīja uz tirdzniecības centra veikaliņiem un teica:

-          Aiznes to uz veikalu, kur pārdod sudraba izstrādājumus un pulksteņu baterijas, un paskatīsimies, vai tu varēsi par to dabūt simts mārciņas.

    Skolotājs izmēģināja visu, ko varēja, bet viņam piedāvāja ne vairāk kā simts pensus.

-          Teicami, - teica skolotāja.- bet tagad aizej pie īsta juveliera un palūkojies, ko viņš tev dos par šo akmeni.

Skolotājs devās pie juveliera un bija ļoti pārsteigts, kad viņam piedāvāja desmit tūkstošus mārciņu par akmeni.

Skolotāja teica:

-          Jūs mēģinājāt saprast, to zināšanu dabu, ko es sniedzu un manu apmācības veidu tieši tāpat, kā sudraba tirgoņi mēģināja novērtēt šo akmeni. Ja jūs gribat noteikt dārgakmens īsto vērtību, kļūstiet par juvelieri.

*****

Laika vērtība

      Kādam biznesmenim bija sakrāti trīs miljoni dolāru. Viņš nolēma, ka paņems sev gadu atvaļinājumu un padzīvos bagātībā, ko varēja sev atļauties, pateicoties savai naudai.

  Taču viņš vēl nepaguva sev pieņemt šo lēmumu, kad pie viņa nolaidās Nāves Eņģelis.

  Tā kā biznesmenis bija tirgonis, viņš nolēma jebkurā veidā pierunāt Nāves Eņģeli, lai tas pārdotu viņam nedaudz laika.

  Izmisušais bagātnieks izteica eņģelim priekšlikumu:

-          Dod man trīs dienas un es tev atdošu trešo daļu no manas bagātības – vienu miljonu dolāru.

Eņģelis atteicās.

-          Labi, dod man divas dienas dzīvot un es tev atdošu divas trešdaļas savas bagātības – divus miljonus dolāru.

Eņģelis atkal atteicās.

-          Dod man tikai vienu dienu, lai vēlreiz izbaudītu šīs zemes skaistumu un pavadītu nedaudz laika ar savu ģimeni, kuru es tik ilgi neesmu redzējis un es tev atdošu visu kas man ir - trīs miljonus dolāru.

Bet Eņģelis bija nelokāms.

Beidzot cilvēks pajautāja, vai Eņģelis var viņam iedot tik daudz laika, lai viņš varētu uzrakstīt atvadu zīmīti. Eņģelis piekrita.

“Pareizi izmantojiet laiku, kas jums atvēlēts uz šīs zemes, - viņš rakstīja. Es nevarēju nopirkt pat stundu dzīves par trīs miljoniem. Pārbaudiet, ieklausoties savās sirdīs, vai visām lietām, kas jūs aptver piemīt īstena vērtība.’’

*****

                                           Rakstu sagatavoja Elīna Jeļena Zariņa

 

Izmantotā literatūra

1.       Джойс Миллc, Ричард Кроули «Терапевтические метафоры для детей и «внутреннего ребёнка»», Москва, Независимая фирма «Класс», 2000.г.

2.       Дж. Зейг «Терапевтические истории Эриксона»,

3.       Милтон Эриксон «Мой голос останется с вами»,

Int. adrese: www.notabene.ru/book/ioi/book-59.htm-3k

4.       Марк Кинг, Чарльз Цитренбаум «Экзистенциальная гипнотерапия», Москва, Независимая фирма «Класс», 1998.г.

5.       Ник Оуэн «Магические метафоры 77 историй для учителей, терапевтов и думающих людей», изд. «ЭКСМО-Пресс», 2002.