Pašnāvība – atriebšanās tuviniekiem vai labākais risinājums?

Pašnāvība ir tēma, par ko cilvēki runā nelabprāt. Iespējams tāpēc, ka pēc Zigmunda Freida domām katrā no mums mīt dzīvības un nāves instinkts. Daudzi noteikti ir jutuši īpašo sajūtu, atrodoties, piemēram, kalnos vai augstā tornī – kā būtu, ja es lidotu! Un šie instinkti var būt savstarpēji konfliktā. Vairāk stāsta psiholoģe, Marte Meo terapijas praktiķe, Geštaltterapijas praktiķe Rita Strautmane.

Brīdī, kad cilvēks domā par pašnāvību, viņš neredz nevienu citu izejas variantu! Tas ir kā iet pa tuneli, kur vienīgā gaisma spīd galā. Un šādā brīdī saruna ar kādu tuvinieku var būt reāla iespēja, lai paskatītos nedaudz blakus un ieraudzītu, ka tomēr ir kāds, kas viņu saprot un atbalsta.
 

 publicēts: 09.05.2012. mammam.lv/tetiem.lv


Kas ir pašnāvība?
Pašnāvība jeb suicīds ir apzināta, mērķtiecīga rīcība, lai pārtrauktu savu dzīvi. Speciālisti mēdz lietot jēdzienu „suicidāla uzvedība”, kura formulējums ir plašāks, jo suicīds ietver sevī arī jēdzienu „suicidāls mēģinājums”, kas saistīts ar to, ka pašnāvība netiek pabeigta. Te varētu būt iekļauta, piemēram, savlaicīga reanimācija. Vai arī tas, ka darbībām piemīt demonstratīvs raksturs, piemēram, cilvēks ir informēts par medikamentu nekaitīgumu. Taču jāatzīmē, ka tas tomēr nemazina potenciālo pašnāvības risku! Pašnāvību mēģinājumi kopumā ir sastopami apmēram 10 reizes vairāk nekā pabeigtas pašnāvības. Apmēram 9% cilvēku, kas ir mēģinājuši izdarīt pašnāvības, 10 gadu laikā tās veic atkārtoti. Pie suicidālām izpausmēm varētu minēt – suicidālas domas, nodomus, izteikumus, draudus taču tie nav saistīti ar darbībām. Jāatzīmē, ka nav vienota jēdziena par to, kādēļ cilvēki izdara pašnāvības nav. Daudzi pētnieki to saista gan ar psihopatoloģijām, gan ar psiholoģiskām grūtībām un noteiktām personības īpatnībām. Tā pie psihopatoloģijām pieskaitot psihisko traucējumu akūtas izpausmes, taču jāatzīmē, ka šim iedalījumam vairāk ir vēsturisks pamats. Jāatzīst, ka suicidālām izpausmēm un uzvedībai dziļāks skatījums šobrīd tiek piedāvāts caur psiholoģiskās interpretācijas prizmu.

Ja cilvēks sniedz mājienu par iespējamām pašnāvības domām, tad šī saruna ir jāuztver nopietni.

 

Potenciālie pašnāvnieki – cilvēki, kam pēkšņi mainās dzīves apstākļi
“Ja uz pašnāvībām skatās no statistikas viedokļa, tām ir cieša saistība ar ekonomisko situāciju valstī kopumā. Jo vairāk un dziļākas ir krīzes, jo proporcionāli pašnāvību skaits pieaug,” stāsta speciāliste. Ekonomiskās situācijas izraisītās pašnāvības vairāk raksturīgas starp turīgiem cilvēkiem un tādiem, kas ieņem augstāku sociālo statusu. Arī starp tiem, kas kļuvuši par bezdarbniekiem. Tas saistīts ar to, ka materiāli nodrošināti cilvēki ir vairāk iesaistīti lielos finansu zaudējumos. Pašnāvības iemesli parasti ir kāda spēcīga, akūta un dziļa krīze, kurai cilvēks netiek pāri. Ir bijuši kādi dzīves standarti, pēc kuriem cilvēks ir dzīvojis un kuri pēkšņi kaut kādu iemeslu dēļ vairs nedarbojas. Un kā jaunajā situācijā rīkoties, šobrīd vēl nav ne jausmas. Vairs nav drošā pamata zem kājām. Pašnāvības dalās izdarītajās pašnāvībās un pašnāvības mēģinājumos. Pašnāvības mēģinājumi vairāk raksturīgi cilvēkiem ar vidējiem ienākumiem un sievietēm. Savukārt vīriešiem reāli izdarītu pašnāvību ir 7 reizes vairāk kā mēģinājumu. Tas daļēji skaidrojams ar to, ka sievietes izvēlas salīdzinoši maigākus nonāvēšanās līdzekļus – visbiežāk tie ir medikamenti. Tādus, lai mazāk nodarītu sev pāri un lai tomēr dotu iespēju sevi izglābt. Vīrieši biežāk izvēlas tādus pašnāvību veidus, lai izdarītais būtu neatgriezeniski – ieroči, virves, asi priekšmeti, augstceltnes vai automobiļi un alkohols.

Lai vairāk izprastu pašnāvības iemeslus, būtu svarīgi izdalīt galvenos pašnāvības izdarīšanas motīvus un noteicošos faktorus:
     * Seksuālā sfēra (71,4%) – nelaimīga mīlestība, neveiksmes dzimumattiecībās, vientulība, izsmiešana.
     * Konflikti ar ģimenes locekļiem/ģimenes apstākļi (10,2%) – ģimenes konflikti, šķiršanās (pusaudžiem vecāku šķiršanās); tuvinieku slimība vai nāve, emocionāli vēsas attiecības ģimenē; cilvēki bez bērniem.
     * Saimnieciski un sadzīves konflikti (2%).
     * Veselības problēmas – sievietes 4 reizes biežāk izdara pašnāvības, saslimstot ar smagām somatiskām saslimšanām; psihiskas saslimšanas – apmēram 10% pašnāvību izdara šizofrēnijas slimnieku, organisku psihisku traucējumu un akcentētu personības traucējumu gadījumos. Pie šīm slimībām ir pieskaitāmi ar depresijas slimnieki, kuri sastāda 70% no izdarītām pašnāvībām. Jāatzīst, ka depresija ir par pamatu smagiem un nospiedošiem emocionāliem pārdzīvojumiem – trauksme, prieka un enerģijas zudums visā, kas agrāk šķita aizraujošs un interesants, nākotne ir bezcerīga, draudīga un drūma, kā arī nomoka bezmiegs, dažādas sāpes, apetītes zudums un uzmācīgas nelāgas domas, vainas un kauna izjūta. Šajā grupā varētu pieskaitīt ari ķermeniskas kroplības.
     * Materiālās grūtības – smagi krīžu brīži – darba un ienākumu zaudēšana, prestiža zaudēšana.

Ja uz pašnāvībām skatās no statistikas viedokļa, tām ir cieša saistība ar ekonomisko situāciju valstī kopumā. Jo vairāk un dziļākas ir krīzes, jo proporcionāli pašnāvību skaits pieaug

     * Vecums, izglītība – visbiezāk pašnāvības izdara jaunieši no 15-24 gadiem un cilvēki, kas ir vecāki par 40 gadiem. Kā arī lielpilsētu iedzīvotāji un cilvēki ar augstāko izglītību un augstu sociālo statusu. Savukārt pašnāvības mēģinājumus vairāk izdara cilvēki ar vidējo izglītību un zemāku sociālo statusu. Vecumā no 55-70 gadiem krīzes periods ir saistīts ar aiziešanu pensijā, amata pazeminājumu, nespēju realizēt savus nodomus un idejas, vērtību zudumu. 65-75 gados psihogēnas reakcijas un traumējošām konfliktu situācijām ģimenē – netaisnīga attieksme no radinieku puses, slimības, miega traucējumi u.c.
     * Cilvēki ar pazeminātu toleranci pie emocionāliem pārdzīvojumiem un situācijām, kur netiek apmierinātas nozīmīgas vajadzības. Pie neadekvāti augstas vai tieši pretēji – zemas pašvērtības un vājām komunikācijas prasmēm.
     * Mērķu trūkums vai galveno dzīves vērtību zudums.
     * Antisociālas uzvedības konflikti – bailes no kriminālatbildības, cita soda vai kauna.
     * Ne mazāk kā 25% pašnāvību izdara cilvēki, atrodoties alkohola vai citu apreibinošu vielu iedarbībā. Cilvēkiem ar alkohola atkarību ir 10 reizes lielāks risks izdarīt pašnāvību, jo, jāatzīst, ka alkohola lietošanai var būt cieša saistība ar depresiju, īpaši sievietēm. Narkotiku lietošana būtiski traumē smadzeņu darbību, kā rezultātā pie izmainītas smadzeņu darbības – spilgtām halucinācijām, psihozēm un murgu idejām cilvēks izdara pašnāvību.
     * Darba vai mācību konflikti.
     * Cilvēki, kas agrāk ir veikuši pašnāvības mēģinājumus, vai stāsta par pašnāvības domām, pēcsuicīda periods.
     * Pašnāvību liecinieki – cilvēki, kas ir redzējuši pašnāvības, biežāk izvēlas izdarīt pašnāvības vēlāk ari paši. Šeit ir pieskaitāmi īpaši emocionāli un nestabili cilvēki, kas sāpīgi reaģē uz slavenību pašnāvībām, atkārtojot pašnāvības, piemēram, kad mira Merlina Monro, preses saceltās ažiotāžas dēļ strauji palielinājās pašnāvības un pašnāvības mēģinājumi ar tablešu palīdzību. Vai, piemēram, iesaistās kādās sektās, izdarot kopīgas pašnāvību orģijas.
     * Ekstremāls dzīves veids – darbības, kas saistītas ar paaugstinātu risku.
     * Citi motīvi.

Impulsīvas, emociju vadītas pašnāvības vairāk raksturīgas pusaudžiem. Tās ir ar mērķi demonstrēt pozīciju, protestēt, savā ziņā spēlēties un koķetēt ar šādu iespēju.

 

Padzīvojušie cilvēki ir plānotāji, pusaudži – impulsīvie
Vecāka gada gājuma cilvēki, kam ir kādas saslimšanas vai viņi izjūt lielu vientulību, parasti pašnāvību nopietni plāno – viņi var ieminēties, uzdot kādus jautājumus, var mēģināt nokārtot kādas juridiskās lietas. Impulsīvas, emociju vadītas pašnāvības vairāk raksturīgas pusaudžiem. Tās ir ar mērķi demonstrēt pozīciju, protestēt, savā ziņā spēlēties un koķetēt ar šādu iespēju. Bet dažkārt gadās, ka pārcenšas un pašnāvība tiek reāli veikta. Visbiezāk pašnāvības iemesls pusaudžiem un bērniem ir aizvainojums, protests, vientulība, kauns un neapmierinātība ar sevi. Pusaudžu galvenā problēma ir tā, ka viņi ir pret sabiedrību, pret sociālo vidi. Un viņu pašnāvības mēģinājums ir veids, kā sakārtot šo vidi, kas viņu neapmierina. Tāpēc ir vērts pievērst nopietnu uzmanīgu, ja pusaudzim ir nosliece uz depresiju, ja viņam ir atbalsta trūkums. Bērnam un pusaudzim tik ļoti nekaitē konflikti ģimenē kā vientulības un pamestības sajūta un emocionāli aukstas attiecības ar vecākiem, īpaši ar māti! Jā, pusaudzis ir spurains, viņam ir kauns no vecākiem, bet tajā pašā laikā viņam vecāku klātbūtne ir ļoti nepieciešama. Turklāt jāpiezīmē, ka pusaudžiem depresija var izpausties pārdabiskā aktivitātē un pārspīlētā laimes sajūtā. Tāpat nevajag atstāt bez ievērības, ja pusaudzis sāk sevi graizīt, izrāda lielu interesi par tetovējumiem un pīrsingiem. Tas ir veids, kā izjust sāpes un mazināt emocionālos pārdzīvojumus un trauksmi.
 

  • Neizbēgami svarīgi ir arī apskatīt pazīstamākos mītus, kuri ir cieši saistīti ar pašnāvības draudu iespējamo mazināšanu.

Viens no pazīstamākajiem mītiem par pašnāvībām – tas kurš runā, neizdara...

Šis mīts rodas no bailēm, kuras ikviens izjūt, kad kaut ko dzird par pašnāvībām. Tomēr statistika liecina, ka viens no pieciem cilvēkiem, kurš pašnāvību ir izdarījis, pirms tam kaut kādā veidā tomēr ir vērsusies pie tuviniekiem pēc palīdzības. Līdz ar to nevar apgalvot, ka runātāji pašnāvības nedara. Brīdī, kad cilvēks pieņem lēmumu izdarīt pašnāvību, viņš vienalga turpina svārstīties. Tāpēc ikviens izteikums par vēlmi nomirt, pazust no pasaules, būtu jāuztver nopietni. Jo risks, ka tā nav tikai runāšana, bet patiesa vēlme ko darīt, ir visai augsta. Nenoliedzami, daudz ir atkarīgs no personības īpatnībām un motīviem, taču svarīgākais ir tas, kas tuvinieki bieži pēc tuvinieka pašnāvības atzīst, ka nav uztvēruši šīs sarunas nopietni, kā rezultāta izjūt milzīgu vainas, nožēlas, kauna un dusmu izjūtas nastu attiecībā pret sevi.

 

 Pašnāvības tiek izdarītas negaidīti

Tā nav patiesība, pēc statistikas datiem 70% gadījumos, cilvēki ir ziņojuši par to, jo esot svārstījušies starp vēlmi dzīvot un velmi aiziet. Ja cilvēkam ir bijuši kādi smagi pārdzīvojumi, un viņš nav guvis dzirdīgas ausis un palīdzību un tomēr ir nolēmis veikt pašnāvību, pēc ziņošanas par saviem nodomiem! Visbiežāk cilvēkā ieslēdzas mehānisms, nevis šo informāciju izpaust, bet paturēt sevī. Tie, kas nepatur emocijas sevī, visbiežāk izkliedzas iztrakojas un sajūtas daudz labāk, sajūtas spēcīgāki un spējīgāki risināt samilzušās problēmas. Tie, kuri visu patur sevī, daudz biežāk jūtas vientuļi, vainīgi un nesaprasti. Viņi vairs nesaredz vērtības dzīvē vai arī savām līdzšinējām vērtībām neredz jēgu. Visbiežāk pēc kāda tuvinieka pašnāvības izdarīšanas palicējiem ir liela vainas sajūta. Pēc notikušā viņi sāk atcerēties, ka tiešām par to dažkārt tika runāts, tika uzdoti kādi jautājumi. Tuvinieki jūtas vainīgi, ka nav tam pievērsuši pienācīgu uzmanību.
  

Vēl kāds mīts – tie kas mēģinājuši vienreiz, otrreiz to nedarīs

“Vēl kāda lieta, kam noteikti jāpievērš uzmanība – vai iepriekš jau ir bijis kāds pašnāvības mēģinājums. Tiem, kam tas kādreiz ir bijis mērķis, visbiežāk pēc kāda laika pie šīs domas atgriežas un jau plāno to darīt mazliet citādāk, jo lielākoties gadījumu pašnāvība tomēr nav citu ķircināšana, bet vienīgā un reālā izeja no situācijas,” brīdina Rita Strautmane. Viņš tajā brīdī domā vienīgi par to, kā atvieglot savas problēmas – beidzot būs miers, iespēja atpūsties un iespēja tikt vaļā no milzīgās nastas. Brīdī, kad cilvēks domā par pašnāvību, viņš neredz nevienu citu izejas variantu! Tas ir kā iet pa tuneli, kur vienīgā gaisma spīd galā. Un šādā brīdī saruna ar kādu tuvinieku var būt reāla iespēja, lai paskatītos nedaudz blakus un ieraudzītu, ka tomēr ir kāds, kas viņu saprot un atbalsta.
 

 Mīts – ja cilvēks vairs nerunā par nāvi, tad viņš par to vairs nedomā

Pašnāvības pamatā ir liela vientulība un atbalsta trūkums, tāpēc viņi vairs nedomā par to, ka pēc viņa pašnāvības palicējiem paliks tikai grūtāk. Lēmuma pieņemšanas sākumā viņš vēl domā kas un kā būs ar tuviniekiem, bet beigās vientulība, pamestība un vēlme tikt vaļā no nastas ņem virsroku. Viņš it kā noslēdzas sevī, domājot vairs tikai par savām sāpēm, izmisumu un pārdzīvojumiem un svārstās starp palikšanu un aiziešanu. Un te ļoti var palīdzēt saruna ar tuvinieku, kas palīdz atgriezties, jo viņš var sajusties saprasts, vajadzīgs, sadzirdēts un ka kāds palīdzēs tikt galā ar problēmām. Jā, pastāv uzskats, ja cilvēkam ir bijušas drūmas un destruktīvas domas un pēkšņi tādu vairs nav, tad pašnāvības doma ir atmesta. Bet tā nav. Ir svarīgi saprast, vai cilvēks patiešām ir atrisinājis savu problēmu. Ja pēkšņi pēc drūmā perioda cilvēks kļūst jautrs un dzīvespriecīgs, tas var nozīmēt to, ka viņš ir pieņēmis lēmumu pašnāvību veikt. Un tagad par to izjūt atvieglojumu. Nereti apmēram 6 nedēļas pirms incidenta ir salīdzinoši mierīgas un pozitīvas – pašnāvnieks var pat justies aplaimots, veikt dažādus rituālus, apciemot tuviniekus, kas viņam patiesībā ir atvadas, sakārtot dažādas lietas gan darbā, gan mājās 
 

 Mīts – pašnāvības veic garīgi slimi cilvēki

Pētījumi pierāda, ka suicīdu veic galvenokārt nelaimīgi nevis garīgi atpalikuši cilvēki.

 

 Mīts – pašnāvība ir iedzimta slimība

Nekādu pierādījumu par iedzimtību pašnāvības gadījumos nav. Zinātnieki ir konstatējuši atšķirības bioķīmiskos procesos smadzenēs. Pašnāvību izdarījušiem cilvēkiem ir konstatēts zemāks serotonīna līmenis, līdzīgi tas ir cilvēkiem ar noslieci uz cietsirdību un agresīvu uzvedību, kā arī depresijas slimniekiem.

 

 Mīts – suicidāli cilvēki patstāvīgi domā par nāvi

Tieši pretēji, šie cilvēki ir apjukuši, viņi gribētu dzīvot, taču nezin kā! Šīs domas par nāvi ir īslaicīgas un tas ir īstais brīdis, kad sniegt šiem cilvēkiem palīdzību.

  

Mīts – cilvēki, kas veic pašnāvības, nevēlas pieņemt palīdzību no apkārtējiem

Patiesībā runas par pašnāvību, draudi un pašnāvības mēģinājums ir sava veida „dvēseles kliedziens pēc palīdzības”, vēlme pievērst apkārtējo uzmanību savām grūtībām.
 

 

  • Tuvinieki – manipulatori. Ko iesākt ar tādiem?

Diezgan klasiska situācija, ka jauna pāra ikdienu un ģimenes dzīvi cenšas ietekmēt vīra māte vai sievas māte, kura visu dzīvi ir veltījusi bērniem, darbam, bet šajā brīdī bērni ir lieli un pati – devusies pensijā. Rezultātā jaunā ģimene konfliktē ar šiem vecākā gada gājuma cilvēkiem, kuri mēdz izteikt vēlmi nomirt. No vienas puses ir skaidrs – klasiska manipulācija. Tomēr no otras puses jāsaprot, ka vīra vai sievas māte ir piedzīvojusi smagu krīzi – bērnu aiziešana no mājās, aiziešana pensijā. Viņa vairs neapzinās savu piederību, tāpēc viņa šādā veidā meklē atbalstu no bērniem, meklē iespēju būt vajadzīgam. Un, protams, tas var būt kaitinoši. Ko darīt? Jaunajai ģimenei būtu vērts pārdomāt, vai tomēr nav kāds sfēra, ko vecajam cilvēkam uzticēt. Cilvēki, kuri pieder manipulatīvajam un histēriskajam cilvēku tipam, tiešām ģimenes strīdus mēģina risināt ar pašnāvības draudu starpniecību. Tas ir kā uzmanības pievēršanas veids. Un bieži gadās, ka šie cilvēki pārcenšas, līdz ar to pašnāvība patiešām tiek veikta. Šādās attiecībās „ķīlā paņemtais” cilvēks visbiežāk attiecības necenšas pārtraukt, jo baidās no potenciālā pašnāvnieka izteiktajiem draudiem. Tomēr viņam jāmēģina apzināties, vai viņš patiešām ir spējīgs palīdzēt un vai palikšana attiecībās bez papildus rīcības ir risinājums. Nenoliedzami – tas ir ļoti sarežģīts uzdevums pateikt otram, ka viņam ir problēma, kuru bez speciālista palīdzības neizdosies atrisināt. Otrs var palīdzēt līdz zināmai robežai – var runāt, var ieteikt speciālistu, var pat pierakstīt uz konsultāciju, tomēr gala lēmums pieņemt palīdzību vai nē lielā mērā ir pašnāvnieka paša atbildība.

 

 

  • Kā rīkoties, ja pastāv nopietns pašnāvības risks

Ja cilvēks sniedz mājienu par iespējamām pašnāvības domām, tad šī saruna ir jāuztver nopietni. Jautājiet cilvēkam, kas viņu nomāc, kādas šobrīd ir radušās grūtības, kādas darbības cilvēks ir plānojis vai ir meklējis palīdzību. Atklāta saruna veicina izrunāšanos! Ja pašnāvības risks ir augsts, cilvēks ietilpst kādā no risku faktoru grupām, pārliecinieties, ka cilvēks ir nonācis pie kāda speciālista – psihiatra, psihoterapeita vai medicīnas darbinieka. Psihiatrs nepieciešamības gadījumā nozīmēs atbilstošus medikamentus, psihoterapeits sniegs atbalstošu psihoterapiju palīdzot atrast citus alternatīvus veidus grūtību risināšanā. Pašnāvību var novērst, laicīgi sniedzot psiholoģisku un/vai medicīnisku palīdzību.


Nobeigumā Rita Strautmane uzsver, ka jebkāda, pat, jūsuprāt, visniecīgākā saruna ir palīdzības salmiņš apjukumā un bezspēcībā grimstošajam!