Seksuāla vardarbība pagātnē. Dzīve un mīlestība pēc tam

 

   Iepriekšējā dzīves pieredze mēdz ieviest korekcijas tajā, kā mēs uztveram pasauli, kā spējam reaģēt uz mīļotā glāstiem. Kā veidot attiecības, ja pakaļ velkas seksuālās vardarbības ēna, kas liek sastingt intīmos brīžos? Par to saruna ar psihoterapeiti, geštaltterapeiti, EMDR terapeiti, klīniskās psiholoģijas un kognitīvi biheiviorālās terapijas doktoranti Ritu Strautmani.

Bieži vien meitenes to nemaz neapzinās, īpaši, ja vardarbība notikusi agrīnā vecumā. Kad tas uzpeld, tiek pārdzīvots milzīgs kauns, par to, kas ar viņu ir darīts.

 

Kādas sievietes pieredze: “Dzīvojam kopā ar draugu kopā jau gadu. Ir savstarpēja sapratne, mīlestība, uzticība un viss pārējais, kas laimīgas kopdzīves attiecībās ietilpst. Bet ir problēma, un nezinu, kā no tās atbrīvoties. Ir bērnības trauma – esmu izcietusi vairākus izvarošanas mēģinājumus, kas atstājuši manā sirdī spēcīgas pēdas, bet ikdienā par to nedomāju, lai gan no sirds arī to nespēju izdzēst. Esot gultā ar draugu un nodarbojoties ar seksu, es pēkšņi saspringstu un kļūstu cieta kā akmens. Kā to novērst? Ļoti vēlos grimt sava mīļotā apskāvienos, bet nespēju atslābināties. Vai tiešām šī bērnības trauma mani noslēdz? Kas man varētu palīdzēt?”

 

Seksuālā vardarbība. Pēc būtības
Seksuālā vardarbība ir ļoti nopietna psihoemocionālā trauma. Lai bērns izdzīvotu un sadzīvotu, viņš/viņa iemācās pielietot dažādus aizsardzības mehānismus, piemēram, nejust vai neatcerēties traumatisko notikumu vispār. Bet pati trauma, ja tā ir pietiekoši spēcīga, tomēr paliek ķermenī. Sievietes, kuras ir pārcietušas seksuālu vardarbību, bieži izjūt problēmas seksuālajā jomā ar partneri, ar kuru viņas vēlas veidot tuvas attiecības. Jo tad viņām ir jākļūst atvērtām un „jāielaiž sevī” vīrietis, bet tas ir emocionāli sāpīgi. Tad parasti ķermenis reaģē, to izpaužot kā seksuālas dabas problēmas, piemēram, sasprindzinājumu, sāpes.

Seksuāli cietušu cilvēku izpausmēs vērojamas divas galējības – vai nu viņi pilnībā norobežojas no citiem cilvēkiem, ir problēmas ar pieskārieniem, pat ar sēdēšanu blakus. Un otra izpausme – viņi nekritiski ļauj ar sevi darīt visu.

Vardarbība. Atkārtoti?
Meitenēm, kuras ir pārcietušas seksuālu vardarbību, var izveidoties uzvedība, kā rezultātā piedzīvo vardarbību atkārtoti. Tas nozīmē, ka viņas var būt bravurīgas, bieži mainīt partnerus, nespēt izveidot ilgstošas attiecības, neapzināti provocēt. Ir veikti pētījumi, kas apliecinājuši, - sievietes, kuras piedzīvojušas seksuālu vardarbību, tādu var piedzīvot atkārtoti – no sieviešu pūļa izvarotāji izvēlas tieši viņas. Līdzīgi ir ar sievietēm, kuras vīri sit – viņu uzvedība izsauc agresīvu pretreakciju. Tas ir paradokss, ko sauc par “upura uzvedību”. Viņas pie šī modeļa – cēloņa un seku sakarības – ir pieradušas. Ja es daru tā, tad būs tā. Ja runājam par bērniem, tad viņi aug tādā vidē, kur tas, kas notiek, it kā ir normāli. Bērns var saprast intuitīvi, ka tas nav pareizi, taču citu uzvedības modeļu un attiecību pieredzes viņam vēl nav, tāpēc priekš bērna šis traumējošais uzvedības modelis ir vienīgais, un tas bērna uztverē tiek pieņemts kā „norma”. Bērns tomēr pirmkārt pieņem tādus spēles noteikumus, kādus diktē pieaugušie cilvēki.

 

Bērni grib būt labi saviem vecākiem
Bērnam seksuālā vardarbība ir patiešām milzīgs šoks. Jā, iespējams, meitene 6 gadu vecumā jau būs kaut ko dzirdējusi par seksuālām attiecībām, bet viņa nebūs jautājumā iedziļinājusies pēc būtības, jo bērna uztvere darbojas atšķirīgi no pieaugušo uztveres. Līdzīgi kā zināt dažādus jēdzienus – kosmoss, ekonomika u.c., bet dziļākas izpratnes par to nav. Viena lieta ir dzirdēt, redzēt kādu filmu, bet pavisam kas cits – ja ar mani to dara. Ir sajūta, ka tas ir pieaudzis cilvēks, un viņam pretoties nedrīkst.  Taču bieži bērni intuitīvi nojauš, ka kaut kas notiekošajā nav īsti labi vai pareizi, taču ietērpt vārdos bērns šo pieredzi nespēj. Biežāk bērni to izspēlē. Ir bērni, kuri pieraduši par sevi vairāk pastāvēt, tie iespējams sāks bļaut un saukt palīgā, bet paklausīgāks bērns visticamāk neko nepasāks, izpildīs visu, ko viņam liks. Bērnam gribas būt labam vecāku un pieaugušo priekšā.

 

Tikt galā pašas spēkiem
Vēstulē sieviete raksta, ka ir bijuši vairāki izvarošanas mēģinājumi, kā rezultātā tuvības brīžos ķermenis kļūst saspringts, un ar prātu šo sajūtu neizdodas kontrolēt. Speciāliste norāda, ka tā ir klasiska reakcija, un, diemžēl, ir pavisam neliela varbūtība, ka sieviete pati saviem spēkiem emociju un sajūtu kamolu sevī atšķetinās. Pieredze rāda, ka seksuāli cietušām sievietēm individuālā psihoterapija var ilgt pat vairākus gadus.

Viena lieta ir dzirdēt, redzēt kādu filmu, bet pavisam kas cits – ja ar mani to dara.

Vai tiešām nekad?
Diskusijas vērts ir jautājums, vai sievietei, kura cietusi no seksuālas vardarbības, ir cerība jebkad bez īpašas terapijas palīdzības dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Jautājums ir par to, kad tas ir noticis un kā tas ir noticis. Ja vardarbība notikusi vecumā, kad bērns vēl nerunā un nevar pastāstīt, kas ir noticis, trauma ir neverbāla, un tā daudz vairāk paliek ķermenī. Sajūtas un pārdzīvojumi iekapsulējas vecumposmā, kurā notikusi trauma.

 

Vai pāru terapija var palīdzēt?
Jā, dažkārt šādās situācijās speciālisti iesaka pāru terapiju. Tomēr vienmēr jāvērtē, cik ļoti gatavs tādam solim ir konkrētais pāris. Tas vienmēr ir risks – vīrietim uzzināt kaut ko vairāk par savu sievieti. Vienmēr jāizsver, vai tas ir vajadzīgs. Kā to izvērtēt? Droši vien vispirms sievietei dodoties uz individuālu terapiju. Un iesākumā izdzīvot notikušo vienatnē, kad pirmajā terapijas gadā emocijas tiek uzceltas virspusē un izdzīvotas. Turklāt jārēķinās, ka terapijas laiks noteikti būs krīze ģimenē, jo nāks augšā tas, kas ilgstoši bijis apspiests. Un te arī ārpus terapijas parādās pāra darbs – sievietei būtu jāmācās teikt, ko viņa vēlas, kā viņa jūtas, jāiemācās pastāstīt un pašai apzināties, kas ar viņu notiek un ko vēlas. Savukārt vīrietim jābūt pretimnākošam, atbalstošam, iecietīgam, pacietīgam un tādam, kurš spēj uzklausīt.

 

Vai vienmēr bērnībā notikusi seksuāla vardarbība atstāj sekas?
Bieži vien meitenes to nemaz neapzinās, īpaši, ja vardarbība notikusi agrīnā vecumā. Kad tas uzpeld, tiek pārdzīvots milzīgs kauns, par to, kas ar viņu ir darīts. Sieviete bieži jūtas vainīga pie tā, kas ir noticis gan pieaugušā vecumā, gan arī tad, ja tas noticis bērnībā. Īpaši, ja varmāka ir bijis kāds no tuviem cilvēkiem. Sieviete jūtas netīra. Arī brīvprātīgs seksuāls akts pēc būtības ir agresīvs akts, kaisle un seksualitāte ir agresīvas enerģijas, kas sabiedrībā stereotipiski tiek uztvertas un pozicionētas kā kaut kas negatīvs, un tas iekustina zemapziņas slāņus. Seksuāli cietušu cilvēku izpausmēs vērojamas divas galējības – vai nu viņi pilnībā norobežojas no citiem cilvēkiem, ir problēmas ar pieskārieniem, pat ar sēdēšanu blakus. Un otra izpausme – viņi nekritiski ļauj ar sevi darīt visu.

 

Problēmas dzemdībās
Seksuāla vardarbības pieredze ne vienmēr, un tomēr var atstāt iespaidu uz dzemdībām. Mūsdienu sabiedrībā bērniņus pozicionē kā mierīgus, laimīgus, paēdušus un aizmigušus, tāpēc sievietes bieži nav gatavas dzemdībām pēc būtības. Dzemdību sāpes seksuāli cietušai sievietei var pacelt uz augšu tādas emocijas, kas kavē normālu dzemdību procesu. Cietušai sievietei dzemdības varētu izvērsties par ļoti ķermenisku procesu tādā nozīmē, ka var rasties sastingums un bloķēšanās, kas ceļ uz augšu psihiskās traumas.

 

Runāšana par notikušo – daļa no terapijas procesa
Sen zināma patiesība, ka runāšana un emocionāla uzticēšanās par dažādiem satraucošiem notikumiem ikvienam cilvēkam ir dziedinoša. Tomēr mūsu sabiedrībā tēmai par seksuālo vardarbību īsti nav vietas. Sievieti no vēlmes izstāstīt savu pieredzi attur sabiedrības reakcija. Tā ir pārāk žēlojoša, izolējoša, atturīga vai pat nosodoša, jo cilvēkiem nav skaidrs, ko ar šo informāciju tagad iesākt, nav nojausmas, kā palīdzēt, kā rīkoties. Tāpat sabiedrībā ir stereotips, ka sieviete ir vainīga, jo ir izprovocējusi vīrieti. Mehānisms ir vienkāršs – sievietes dabā ir izrādīties, pat jau pusaudžu vecumā, bet tas nenozīmē, ka viņa ir gatava seksuālām attiecībām. Viņas neapzinātais mērķis ir tikai pievilināt sev vīrieti. Savukārt vīrietim tas ir fizioloģisks process – rodas uzbudinājums, ko vajag realizēt. Ja uzbudinājums ir ļoti spēcīgs, viņš var nespēt apstāties. Ja runājam par pieaugušu vīrieti, kurš iekāro mazu meiteni, sabiedrība ir līdzatbildība, jo bērns ir bezpalīdzīgs, un viņš dara to, ko ģimene viņam ir iemācījusi – nesūdzēties un justies vainīgam. Pieredze liecina, ka bieži vien bērns mēģina mammai uzticēties un pastāstīt, bet sievietes aiz bailēm ignorē šo faktu – tas ir mans vīrs, es viņu esmu izvēlējusies, diez vai viņš ir spējīgs nodarīt kaut ko tādu.

 

Arī mazas meitenes sauc par kārdinātājām
Jau senāk Freids runāja par Edipa kompleksu. Tas nozīmē, ka maza meitene grib precēties ar savu tēti, puisītis ar savu mammu. Ja pieaugušais ar nosliecēm atsaucas uz mazas meitenītes it kā pavedinošiem uzmanības apliecinājumiem, tad viņa pamatojums var būt – meitene pati gribēja, viņa pati man līda klēpī. Šie klasiskie argumenti ir visai absurdi. To arī pieaugušas sievietes stāsta par pārciesto vardarbību – no vienas puses bija prieks, ka tēvs vai tēvocis ir atnācis, bet no otras puses milzīgs kauns par to, kas notika tālāk. Bērnus pakļaut ir vieglāk, un bērnu seksuālu izmantošanu parasti izvēlas tādi, kas nespēj izveidot līdzvērtīgas attiecības. Te varam arī runāt par Imantas pedofilu - kāpēc viņu joprojām nevar atrast. Vai tie ir vecāki, kas vīrieti slēpj? Vai arī viņš tiešām ir ļoti izmanīgs un veikls? Vairāk izskatās, ka kāds viņu piesedz. Rezultātā tas ir veids, kā cilvēks nesaņem sodu par nodarījumu, viņu piesedz un attaisno. Bieži vien ģimene, zinot, ka bērns tiek seksuāli izmantots, neko nedara, tāpēc veidojas tradīcija, ka par šādiem noziegumiem netiek ziņots.

 

Atbilde, kāpēc svarīgi rast iespēju tikt galā ar vardarbības sekām
Ja sieviete dažādu iemeslu dēļ nav gatava terapijai – nauda, attālums, kāda būtu pirmā palīdzība pašai sev? Vardarbība ir notikusi pagātnē un to nevar mainīt, sievietes atbildība ir par to, ko viņa ar notikušo un atmiņām iesāks. Traumas ir jāpārstrādā. Bez terapijas laikam šādās situācijās iztikt visticamāk nevarēs, jo jāatceras, ka katra neveiksmīga seksuāla pieredze atstāj jaunas traumas. Ja sieviete vēlas dibināt ģimeni un dzemdēt bērnu, viņas attiecību modelis ar vīru būs tas, ko viņa nodos tālāk savam bērnam. Vai tās būs mīļas un sirsnīgas vai arī vēsas, atturīgas, ar apspiestām emocijām, aizvainojumu un dusmām.

 

Iesakām izlasīt grāmatas: Margo Fragoso “Tīģer, tīģer...”
Nataša Kampuša. “3096 dienas”

 


 

Autore: Audra Šauere, mammamuntetiem.lv
Raksts publicēts 1. Apr 12:35