Sistēmiskie ģimenes izkārtojumi / uzstādījumi

     Sistēmiskie izkārtojumi ir uz risinājumu orientēta īslaicīgās terapijas metode. Metodes pamatlicējs ir vācu psihoterapeits Berts Hellingers.

                                  

       Tā ir psihoterapeitiska pieeja, kas parāda kārtību, sniedz orientāciju, novērtē mīlestību un piederību, kas saista ģimenes un dzimtas robežās, un ir kā sava veida sākumpunkts. Izkārtojumu procesi ļauj savādāk ieraudzīt, ar cieņu novērtēt, pieņemt un samierināties ar savas ģimenes pagātni un tās ietekmi uz katru no mums. Izkārtojumā pagātne savienojas ar tagadni un nākotni ar vienu mērķi – rast risinājumu. Atbilstoši šai metodei jebkurš cilvēks pieder noteiktai sistēmai, ģimenei. Berts Hellingers strukturē kārtību, kas vada sistēmu, ko bieži nav iespējams apzināties personas līmenī, viņš to sauc par mīlestības likumiem.

     Izkārtojumi dod iespēju ieraudzīt un izmainīt slēptās dinamikas attiecībās, kas spēj ietekmēt dzimtas locekļus pat daudzu paaudžu laikā.

     Atšķirīgākais un interesantākais šajā terapijā ir TĒLI. Tie kā kopīgi grupas veidojumi, rodas ciešā grupas atmosfērā. Procesā varam vērot apbrīnojamus, pat noslēpumainus fenomenus, kas atklāj absolūti jaunu pieeju terapijas pasaulē. Tēlu valoda vēršas pie klienta un viņa dzimtas dvēseles un apiet sakārtoto loģisko un bieži risinājumu bremzējošo domāšanu.

 

     KAS NOTIEK, KAD KLIENTS LIEK SAVAS ĢIMENES  /vai citu/ IZKĀRTOJUMU?

     Vispirms no grupas locekļiem tiek izvēlēti aizvietotāji sev un savai ģimenei. Tad klients tos izkārto telpā attiecībā vienu pret otru. Dara to sakoncentrējoties, sekojot savai iekšējai kustībai. Aizvietojošai personai jāspēj atteikties no saviem personīgiem priekšstatiem, nolūkiem, vērtējumiem, bailēm. Tas nozīmē, ka esot izkārtojumā, aizvietotājs uzmanīgi seko visām pārmaiņām, kas notiek viņa fiziskajā stāvoklī un sajūtās.

   Telpa jeb lauks. Dalībnieki kopā rada telpu, kurā klienta attiecības un dinamikas spēj iznākt virspusē un meklē risinājumu. It kā varens iekšējs spēks pats visu virzītu. Tas ir spēks, kas izmanto aizvietotājus un tie sāk uzvesties, justies kā klienta ģimenes locekļi (vai attiecīgi citi iekšēji tēli, kas tiek izlikti izkārtojumā). Tas ir fenomens, kas iespējams šādas tiešas klātbūtnes terapeitiskos izkārtojumos, jo cilvēks savā iekšējā telpā jeb laukā nes gan problēmu, gan risinājumu un cits cilvēks ir spējīgs uztvert un atspoguļot šīs lauka dinamikas. Tas ir viszinošais lauks un parāda savu spēku neatkarīgi no mūsu pārliecībām, spējām vai zināšanām.

      Izkārtojumu rezultātā var iegūt spēcīgu impulsu vēlamajām izmaiņām visai dzīvei kopumā.

    Kad iemet ezerā mazu akmentiņu, tas rada ap sevi pirmo apli, šis pirmais – nākošo un nākošais aplis nākošo….līdz pat krastam…vai varbūt pat vēl tālāk.