Vai cīnīties ar sācensi par vīrieti?

 
Vai cīnīties ar sācensi par vīrieti? 
DELFI sievietēm | 06. marts 2012 00:06
 

Mīlā un karā visi līdzekļi esot labi. Sievas vai draudzenes, uzzinājušas par mīļotā sānsoļiem, mēdz rīkoties dažādi. Variantu un iespēju patiešām daudz - var inteliģenti pievērt acis un priecāties, ka beigās vīrs tomēr pārnācis mājās, var nosūtīt sāncensei dzēlīgu vai draudošu SMS, var ierāpties pa vaļā atstātu pirmā stāva logu sāncenses dzīvoklī un..... Var. Vai vajadzētu? Mūs konsultē psiholoģe un geštaltterapijas praktiķe Rita Strautmane un ģimenes psihoterapeite Kaija Gulbe.

Ar mērķi izskaidroties, draudēt vai darīt zināmu: "turies, ka tu tālāk no mana vīrieša!" sievietes  zvana sāncensēm, apciemo darba vietā, ieliek sāncenses telefona numuru seksa portāla sludinājumos, pat nodara skādi sāncenes auto. Vai tas ir drosmīgi vai nožēlojami? Ko sievietes cer panākt un vai tādā veidā tas vispār ir sasniedzams? Vai sievietēm vajadzētu cīnīties "par savu laimi", kā būtu jāreaģē otrai sievietei un vīrietim - strīda objektam - vai vispār ir tāds vispārējs ieteikums? Kristieši saka, ka tev nebūs laulību pārkāpt. Pēc kā vadīties parastiem cilvēkiem? Savām izjūtām, ētikas normām? Greizsirdības, dusmu vai izmisuma pārņemti cilvēki mēdz sadarīt daudz nepārdomātu lietu, taču varbūt tieši tā arī jācīnās par savām interesēm.

 

Svarīgākais ir noskaidrot, kāpēc attiecībās ir krīze, nevis cīņa ar sāncensi

 

Ģimenes psihoterapeite Kaija Gulbe norāda, ka stājoties laulībā vai nolemjot veidot stabilas un ilgstošas pāra attiecības nereģistrētās attiecībās, mēs, protams, ceram, ka mūs nekad neskars dzīvesbiedra sānsoļu problēma un, ka arī mēs paši nekad nepārkāpsim savu altāra priekšā doto solījumu vai to ko klusējot vai skaļi apliecinām sev un savai "otrajai pusei". Tomēr pēc laika noteikti liela daļa laulāto (gan kristieši, gan ateisti) kaut kādā mērā saskarās ar laulības pārkāpšanu (vai nu domās vai darbos).

Psiholoģe Rita Strautmane uzsver ka, pirms apskatīt jautājumu vai cīnīties ar sācensi vai tomēr likt viņu mierā, ir jāapskata tāds būtisks jautājums kā savstarpējās attiecības starp ģimenes locekļiem, kurus ir skārusi šī attiecību krīze. Ja pieņem faktu, ka attiecības nolemj veidot divi cilvēki, tad katram no viņiem ir attiecīgas gaidas un iedomas par to, kādam ir jābūt partnerim. Taču jāatzīst, ka bieži vien tas arī paliek tādā fantāziju līmenī, jo tas attiecībās netiek izrunāts un sākotnēji tam var būt dažādi iemesli - bailes par to, ka būšu nepietiekoši labs vai laba, ir vēlme izpatikt partnerim un pielāgoties. Taču dzīve ir dzīve un neapmierinātās partnera vajadzības ar laiku krājas un pieprasa pēc apmierinājuma. Šeit nav būtiskas atšķirības vai tā ir sieviete vai tas ir vīrietis.

Krāpšanas vai neuzticības iemesli var būt klasificējami pietiekoši plaši: vēlme pēc radniecīgas dvēseles, vajadzība pēc maiguma, vajadzība sajusties pievilcīgam un gribētam (tas nav apmierināms ar vārdiem, tam ir nepieciešama cilvēciska atbildes reakcija), vajadzība pēc savas vietas dzīvē (katram no mums ir vēlme būt saimniekam savās mājās, īpaši tas ir ģimenēs, kurās dzīvo vairāki ģimenes locekļi: vīra vai sievas mātes un vīra vai sievas tēvi), vēlme pēc bērniem, finansiālā drošība, nesabalansētas emocionālās attiecības, neapmierinoša seksuālā dzīve u.c. faktori.

Ģimenes psihoterapeite Kaija Gulbe papildina: "Citiem vārdiem sakot, sānsoļi patiesībā ir disfunkcionāls mēģinājums stabilizēt attiecības, kurās nespējam izveidot vai izjust patiesu un "neapdraudētu" tuvību. Prasme izveidot ilgstošas, drošas un tuvas attiecības ar partneri veidojas jau agrā bērnībā. Neizjūtot patiesu tuvību un mīlestību no savu vecāku vai aprūpētāju puses un mums veidojas neapzināta vēlme pasargāt sevi no iespējamām sāpēm partnerattiecībās".

 

Trešais attiecībās - nevis lieks, bet apmierina noteiktas vajadzības

 

Psiholoģei Ritai Strautmanei ir skaidrojums, kādēļ tad ir vajadzīgs attiecībās trešais. Atbilde ir acīmredzama - trešais ir tas, kurš sniedz šo vajadzību apmierinājumu. Un tas notiek tad, ja starp esošajiem ģimenes locekļiem neveidojas spēja atzīt, izrunāt un risināt esošās grūtības. Jāatzīst, ka mīļākā vai mīļākais bieži vien pat sākumā var nezināt par to, ka tiek ievilināts mīlas trījstūrī un kalpo kā iepriekš ģimenē neapmierināto vajadzību apmierinātājs, tā kļūstot par ģimenes attiecību stabilizētāju un saliedētāju.

Ar laiku šādās attiecībās vienādi apmierinoši vai tieši neapmierinoši jūtās visi trīs partneri, jo kļūst sasaistīti savā starpā un tas manifestējas ar viena no partneriem ultimātu - izšķirt šo attiecību trijstūri. Izjūtas šajos brīžos var būt galēji pretējas no milzīgas kaisles un mīlestības izjūtas pret otru, līdz galējam naidam un vēlmei iznīcināt šo trešo.

Jāatzīst, ka šādās attiecībās ir patiešām grūti izšķirties tam, kurš ir saņēmis savu vajadzību apmierinājumu no abām pusēm, kā lai viņš izvēlas starp to, kas ir tik ļoti pazīstams, bet līdz galam nespēj mani apmierināt pret to, kurš mani šobrīd ļoti apmierina un sniedz to, ko tik ilgstoši esmu vēlējies, taču šeit trūkst stabilitātes un drošības par nākotni? Šāda dilemma ir nospiedoša un atņem daudz prāta un emocionālas enerģijas, rodas aizkaitinājums vai gluži pretēji - vienaldzība pret abām pusēm, vēlme visu atstāt brīvā tecējumā - kā būs, būs.....

 

Pušu iespējamie rīcības scenāriji

 

Cilvēku pieredzes stāstos izkristalizējas piemēram tādi sievas rīcības scenāriji: 1. Nosodīt un ienīst TO sievieti, veicot aktīvus vīrieša atkarošanas pasākumus. 2. Uzskatīt - kas ies, tas aizies tāpat... Tad jau labāk ātrāk nekā vēlāk. Cīnīties - tas ir zem sievietes goda, normāla sieviete ar pašcieņu to nedarīs, tāpat neko ar to nevar panākt. Tad jau var atriebties arī sev, ka tādu situāciju vispār pieļāvi. 3. Pateikt sāncensei - es tev viņu atdodu!! - ar cerību, ka to, ko piedāvā un var dabūt, vairs nevajadzēs.     

Vīrieša jaunās aizraušanās viedokļi un uzvedības veidi: 1. Nenosodīt sievu par vēlmi izskaidroties, jo viņām uz to ir tiesības, ja jau reiz kāds viņas ir solījis mīlēt un cienīt līdz kapa malai. 2. Neko nepieprasīt, bet ar uzvedību demonstrēt, ka ir labāka, mierīgāka, šarmantāka, seksīgāka, ka pie viņas ir vīrieša miera osta. 3. Uz sievas uzbrukumiem atbildēt tikpat agresīvi vai nekaunīgi. Šis nebūtu tas labākais variants, jo var beigties ar smieklīgu un abas puses pazemojošu kautiņu vārda tiešā nozīmē.

Skats no malas: Šajā situācijā visnožēlojamākais ir vīrietis, kas to pieļauj - vīrieši, par kuriem šādi cīnās, ir totāli mīkstmieši, kas nespēj nokārtot attiecības ar savām sievietēm un ļauj viņām plūkties savā starpā. Ja kāds vēlas satikties, tad vispirms lai nokārto iepriekšējo dzīvi. Ja vīrietis ir izdarījis izvēli, tad viņš būs tas, kas nepieļaus, ka kāda cita jaucās iekšā, bet vīrietis, kuru iespējams "izcīnīt" - vai tiešām ir tevis cienīgs?

 

Jāpieņem lēmums - vai vēlos saglabāt attiecības vai nē

 

Lielākā daļa cilvēku izjūt plašu emociju gammu, ieskaitot dusmas, bailes, vainas izjūtu, sāpes un vilšanos. Sākumā vajadzētu atrast kādu veidu kā atbrīvoties no spēcīgajām emocijām (piemēram, saruna ar neiesaistītu personu, speciālistu). Gadījumā kad ir pārņēmušas tikai negatīvas atriebības un dusmu izjūtas, ir grūti saredzēt citas iespējas vai risinājumus, dzīve sāk rinķot tikai ap vienu notikumu un apkalpo aizskarto pašlepnumu. Taču ir nepieciešams pieņemt esošo situāciju, neļauties naidam, bet apdomāt, kas ir tas ko es īsti vēlos, saglabāt šīs atiecības vai nē un pieņemt lēmumu, kā dzīvot tālāk. 

Psiholoģe Rita Strautmane turpina: "Ja sieviete vai vīrietis tomēr pieņem lēmumu atgūt sev "slīdošo no rokām ārā" partneri, tad ir vērts sev godīgi atbildēt par to, ko darīt tālāk ar šo izcīnīto trofeju, vai tas priekš manis vēl joprojām ir cilvēks ar kuru es vēlos turpināt veidot attiecības un mainīties arī pati/s attiecībās, vai man tas jau ir kļuvis par objektu, kuru vēlos izcīnīt, jo tas ir aizskāris manu lepnumu, manu pašcieņu.

Izcīnīt ir viens, taču veidot un mainīties attiecībās, tas jau ir ilgstošs darbs, kura iznākumu neviens nevar paredzēt. Aizskartais sievietes lepnums un nespēja patiesi piedot, veido spēcīgu aizvainojuma izjūtu. Un sievietes aizvainojums ir graujošs ne tikai pret pašu sievieti, bet arī pret apkārtējiem, vīrietis to bieži izjūt kā bezspēcību pret kuru cīnās ar sev ierastiem līdzekļiem (alkohols, krāpšana u.c.).

Šeit būtu vērts sev atbildēt uz jautājumu, vai es šo cilvēku mīlu par to, ka viņš vienkārši ir un ir tāds kāds viņš ar visiem saviem trūkumiem, vai tomēr šeit parādās kādu īpašību vai spēju uzskaitījums, kuru dēļ es mīlu šo cilvēku, īpaši tādu, kuras nav man pašai vai pašam. Tad, ja es mīlu cilvēku kaut kādu īpašību kopuma dēļ, man viņš pārvēršas par objektu, es viņu ielieku kādā konkrētā rāmī un manā standartu priekštatā, kuram ir jāatbilst, ja cilvēks tam neatbilst man pieaug aizkaitinājums dusmas un vilšanās izjūta. Tad rodas jautājums - es tomēr dzīvoju ar reālu cilvēku vai savu domu, ilūziju un priekštatu tēlu par šo cilvēku"?

 

Neviens nevienam nepieder un nav radīts, lai attaisnotu kāda cerības

 

Psiholoģe Rita Strautmane atgādina atziņu, ka neviens nevienam nepieder un neviens uz pasaules nav radīts, lai attaisnotu manas cerības, līdzīgi, kā man nav jāataisno citu uzliktās cerības. Tās pieņemšana ļauj uzņemties atbildību pār paša dzīvi, patiesi un atklāti satikties ar citiem cilvēkiem savās domās, viedokļos un priekšstatos, veidot atklātas attiecības, kurās es spēju brīvi paust savu viedokli un pieņemt citu vajadzības bez nosodījuma un kritikas, patiesi cienot katra cilvēka izvēli, spējā vienoties par abpusēji pieņemamiem izpausmju veidiem.

Lai arī neapzināti, taču sievietes ir tās, kuras izvēlas sev atbilstošu vīrieti, tādēļ ir vērts apzināt, kas bija tas, kas mani piesaistīja, kādēļ es izvēlējos tieši šo un nevienu citu vīrieti. Ģimenes psihoterapeite Kaija Gulbe papildina: "Tikai tad, kad apzināmies, izprotam sevi, to kā veidojam attiecības un kas patiesi mums ir nepieciešams, mēs varam sākt mainīt savas attieksmes un attiecības".

Kaijas Gulbes secinājums: "Laulības pārkāpumu - krīzi pāra attiecībās varam uzskatīt kā iespēju patiesi satikt vienam otru, augt un attīstīties pašiem un veidot labākas attiecības ar esošo vai jaunu partneri. Galvenais, ko vajadzētu atcerēties, ka mums kā pieaugušiem cilvēkiem ir jāspēj uzņemties atbildību par savu dzīvi un savām izvēlēm, arī izvēli šķirties vai saglabāt laulību".